Neapšaubāmi, neseno patēriņa cenu kāpumu lielā mērā virzīja pasaules izejvielu cenu pieaugums, ko Baltijas valstu mazās ekonomikas ietekmēt nevar. Tomēr vairākās jomās (šķiet, jo īpaši pārtikai) cenu kāpumu ir veicinājuši arī dažādi vietējie faktori. Laicīgi un proaktīvi rīkojoties, to ietekmi var mazināt vai pat novērst. Ekonomiskās politikas veidotāju rokās ir zināms instrumentu arsenāls, ko ir iespējams un nepieciešams izmantot, lai mazinātu cenu kāpumu.

Kas ir un kas nav jādara, lai mazinātu cenu kāpumu?

Kāds ir cenu līmenis Baltijā, salīdzinot ar eiro zonu?

Kas par iemeslu pašreizējam cenu kāpumam Baltijā?

Šā gada maijā patēriņa cenu gada izaugsme sasniedza 5.4% Igaunijā, 5% Latvijā un Lietuvā. Pašlaik mājsaimniecību pieprasījums saglabājas vājš, iedzīvotāju pirktspēja uzlabojas minimāli. Savukārt piedāvājuma pusē redzam strauju importēto preču sadārdzinājumu pasaules izejvielu cenu kāpuma dēļ un nodokļu paaugstinājumu dēļ (galvenokārt Latvijā). Darbaspēka izmaksas arī sāk lēnām pieaugt, uzņēmumiem pieņemot darbā jaunus darbiniekus, dažiem izmaksājot prēmijas vai nedaudz paaugstinot algas.

Produktu griezumā straujākais cenu pieaugums visās trīs Baltijas valstīs ir vērojams pārtikai, transportam un mājoklim (komunālo pakalpojumu tarifi, kas seko līdzi naftas cenām). Ja salīdzinām patēriņa cenu attīstību transportam un mājoklim, redzam diezgan līdzīgas tendences Baltijas valstīs un vidēji eiro zonā. Savukārt, vislielākā atšķirība cenu pieaugumu tempos ir pārtikas produktiem.

Kāpēc pārtikas cenas Baltijā aug straujāk nekā eiro zonā?

Pārtikas cenas šā gada aprīlī Igaunijā bija par 12.2%, Lietuvā par 10.3% un Latvijā par 9.9% augstākās nekā attiecīgajā perioda pērn. Tajā pat laikā cenas eiro zonā izauga vien par 2%. Galvenajās preču grupās vislielākās atšķirības cenu dinamikā ir novērojamas maizei un labības produktiem, kā arī piena produktiem. Protams, daļēji tas ir saistīts ar lielāku cenu svārstīgumu Baltijā, kur arī cenu kritums krīzes laikā bija daudz dziļāks nekā Eiropā. Tomēr ir arī citi, vietējie mikro līmeņa faktori, piemēram, dažādu nozaru lielums un koncentrācija.

Viens no iespējamiem iemesliem, kāpēc cenu dinamika Baltijā atšķiras no eiro zonas, ir reģionālā konkurence. Piemēram, piena produktu cenas Latvijā ietekmē Lietuvas pārstrādātāju stratēģija, kas iepērk pienu no Latvijas lauksaimniekiem dārgāk, nekā vietējie pārstrādātāji to var atļauties, bet pēc tam pārdod daļu no gatavas produkcijas Latvijā pa zemāku cenu nekā vietējie ražotāji. Piena pārstrādātāju tirgus Lietuvā ir lielāks, koncentrētāks un efektīvāks (ar lielāku jaudu noslodzi), tāpēc Lietuvas spēlētāji var ietekmēt cenas arī Latvijā.

Vēl viens faktors ir iekšējā konkurence lauksaimnieku, ražotāju un tirgotāju starpā. Piemēram, mazumtirgotāju tirgus ir viskoncentrētākais Latvija un Lietuvā, kur divi lielākie spēlētāji aizņem 55-60% no tirgus. Konkurences padomju (Latvijā un Lietuvā) un centrālās bankas (Igaunijā) pētījumi rāda, ka pēdējā laikā ir gadījumi, kad pārtikas produktiem cenas tikušas celtas vairāk, nekā to pamato izejvielu cenu kāpums. Ražotāju un tirgotāju rentabilitāte 2010.gadā ir uzlabojusies – protams, tas uzreiz nenozīmē konkurences trūkumu vai cenu pieaugumu, jo uzņēmumu pelnītspējai ir jāuzlabojas pēc krīzes. Tomēr arī citi pētījumu, piemērām, Pasaules Ekonomikas Foruma Starptautiskais konkurētspējas apskats (Global Competitiveness Report), kas norāda uz konkurence pasliktināšanos visās trīs Baltijas valstīs (īpaši Latvijā un Lietuvā).

Kad patēriņa cenu kāpums pierims?

Sagaidāms, ka vidējā patēriņa cenu inflācija pierims no 4.2% šogad līdz 2.6% 2012.gadā Latvijā, no 3.8% līdz 3.2% Igaunijā un no 3.2% līdz 2.5% Lietuvā. Tomēr jāuzsver, ka šīs ir 2011.gada aprīļa prognozes un, visticamāk, tās tiks pārskatītās uz augšu visās trijās valstīs. Prognozējams, ka pasaules izejvielu cenu ietekme uz Baltijas cenām nākamgad mazināsies, arī nodokļi netiks paaugstināti. Tomēr, mājsaimniecību patēriņam pakāpeniski atjaunojoties, pieaugs pieprasījuma puses ietekme uz cenām (īpaši Igaunijā). Uz to norāda arī strauji augošās iedzīvotāju inflācijas gaidas visās trīs valstīs. Šim pamata scenārijam saredzam vairākus būtiskus riskus, kas var palielināt inflāciju turpmākajos gados.

Pirmkārt, pastāv bažas, ka Baltijas darba tirgos var atkal veidoties algu un produktivitātes nelīdzsvarotība. Ņemot vērā brīvo darbaspēka plūsmu Eiropā (un augstākas algas attīstītās Eiropas valstīs), augošās Baltijas valstu ekonomikas (kas prasīs vairāk darbaspēka) un vājo darbaspēka piedāvājumu (emigrācijas, strukturālā bezdarba, iedzīvotāju novecošanās un imigrācijas politiku trūkuma dēļ), ir risks, ka pieprasījums pēc darbaspēka pārsniegs piedāvājumu. Tas varētu atkal veicināt algu kāpumu, kas ir straujāks par produktivitātes izaugsmi.

Otrkārt, ir liela neskaidrība attiecībā uz pasaules izejvielu cenu dinamiku. Ir ļoti grūti prognozēt, kā attīstīsies politiskā situācija Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, kāda šogad būs lauksaimnieku raža (kas notiek ar laika apstākļiem, vai palielinās protekcionisms). Ja cenas pasaulē augs straujāk, tas sadārdzinātu Baltijas valstu importu un palielinātu arī patēriņa cenas.

Treškārt, iekšzemes konkurence varētu būt lielāka problēma, nekā šķiet. Patērētāju inflācijas gaidām pieaugot, ir risks, ka mazumtirgotāji varētu izmantot iespēju un atgriezties pie buma laika rentabilitātes agrāk, nekā to pamato ekonomiskā situācija.