Liela daļa no pašreizējā bezdarba diemžēl kļūs par strukturālu bezdarbu. Tas nepazudīs vien tāpēc, ka ekonomika augs. Tas sabiedrībai var radīt ļoti nozīmīgus zaudējumus, pastiprinot tādas problēmas kā nabadzība, emigrācija, vājinot sociālās aizsardzības mehānismus, pastiprinot reģionālās attīstības disproporcijas, palēninot ekonomikas izaugsmi,

uzsver Swedbank galvenais ekonomists Latvijā Mārtiņš Kazāks

Recesijas laikā nodarbināto skaits samazinājās par 225.4 tūkstošiem, salīdzinot ar 146.4 tūkstošiem darba vietu, kas tika radītas buma laikā. Vislielākais nodarbinātības kritums bija tādās nozarēs kā iekšzemes tirdzniecība un būvniecība. Ņemot vērā, ka aktivitāte šajos sektoros atgūsies ļoti pakāpeniski, tām vēl ilgstoši nevajadzēs tik daudz darbinieku, cik tās nodarbināja pirms krīzes. Tas nozīme, ka daudziem darba meklētājiem jāpārkvalificējas, lai spētu atrast darbu citā nozarē.

Līdzīgi kā Eiropā, arī Latvijā pēdējā laikā strauji audzis ilgtermiņa bezdarbnieku skaits, bet darba meklētāju īpatsvars jauniešu vidū ir jau gandrīz divreiz augstāks nekā vidēji ekonomikā. Šīs ir tradicionālās riska grupas – jo ilgāk kāds ir bezdarbnieks, jo grūtāk atrast darbu dēļ zināšanu un prasmju zuduma; jauniešiem grūti atrast pirmo darbu, jo nav iepriekšējas darba pieredzes. Neskatoties uz vēl arvien ļoti augsto bezdarbu, uzņēmumi arvien biežāk norāda uz problēmām atrast darbiniekus ar atbilstošu kvalifikāciju un pieredzi.

Nepieciešams plašāks pasākumu kopums strukturālā bezdarba problēmas risināšanai

Līdz šim galvenais ekonomiskās politikas fokuss bija Nodarbinātības Valsts Aģentūras (NVA) īstenotie aktīvie darba tirgus pasākumi. Visvairāk dalībnieku iesaistījās t.s. konkurences veicināšanas pasākumos un karjeras konsultācijās, tomēr, ja valstī nenotiek pietiekoši strauja jaunu darba vietu radīšana, šiem pasākumiem ir salīdzinoši maza ietekme. Sabiedriskie darbi (ieskaitot tā dēvētās „simtlatnieku programmas”) arī nerada ilgtermiņa risinājumu. Daudz efektīvāki ir dažādas apmācības un kvalifikācijas celšanas pasākumi, jo tie palīdz uzlabot zināšanas un prasmes, tādējādi mazinot strukturālo bezdarbu. Tomēr tie izmaksā dārgāk, respektīvi, arī dalībnieku ir mazāk. Turklāt ir izaicinājums piedāvāt programmas, kas būtu tiešām pieprasītas no darba devēju puses.

Daļa no NVA īstenotajiem aktīvajiem darba tirgus pasākumiem varētu dot efektu arī ilgākā laika posmā, tomēr bez plašākām sistēmiskām izmaiņām tie nav pietiekoši, lai atrisinātu bezdarba problēmu.

Bezdarba mazināšanas pasākumu izstrādē jāņem vērā reģionālā attīstība

Aktivitāte (proti, nodarbināto un darba meklētāju īpatsvars darbaspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju kopskaitā) reģionos ir daudz zemāka nekā lielajās pilsētas, īpaši Rīgā. Šķiet, laukos vairāk iedzīvotāju ir nošķirti no darba tirgus – proti, viņi pat nemeklē darbu, jo ilgstoši ir bijuši bez darba un neredz perspektīvas to atrast. Tas norāda uz dziļākām strukturālām problēmām tieši reģionos un pastāv risks, ka pēc šīs recesijas tās kļūs vēl dziļākās.

Ņemot vērā, ka algas reģionos ir būtiski zemākās nekā Rīgā, rodas jautājums, vai sabiedrisko darbu (piemēram, „simtlatnieku”) programmas reģionos ir efektīvas. Piemēram, Latgalē 100 latu stipendija ir gandrīz puse no vidējās neto algas, tādējādi motivācija reģistrēties kā bezdarbniekam un iesaistīties šādās programmās ir ļoti liela. Pastāv risks, ka bezdarbniekam ir izdevīgāk iesaistīties sabiedriskos darbos, nevis meklēt pastāvīgu darbu un/vai strādāt uz pilnu slodzi. Ne velti tiek plānots samazināt finansējumu līdz 80 latiem. Mūsuprāt, bezdarba problēmu reģionos ir jārisina kompleksi, iesaistot arī citus instrumentus. Var minēt vismaz divas iespējas: (i) veicināt darba vietu radīšanu reģionos (tam nepieciešama iedzīvotāju kvalifikāciju celšana) un/vai (ii) veicināt reģionālu darbaspēka kustību, koncentrējot resursus lielajos reģionālajos centros (kur vieglāk radīt jaunas darba vietas). Pēdējais attiecas uz nepieciešamību politiku līmenī konkretizēt izpratni par policentrismu un kritērijiem infrastruktūras investīciju lietderībai rajonos ar mazu iedzīvotāju blīvumu.

Jāveicina jaunu darbavietu radīšana un starpnozaru darbaspēka kustība

Izvēloties ekonomiskās politikas instrumentus bezdarba mazināšanai, svarīgs faktors ir biznesa cikla fāze, kad tas tiek darīts. Piemēram, kamēr recesijas laikā ir pamatoti pasākumi, kas vērsti uz darba vietu saglabāšanu, noslodzei mazinoties, atkopšanās laikā ir jāveicina jaunu darba vietu radīšana.

Lai motivētu uzņēmumus palielināt nodarbinātību, daudzās valstīs (tostarp Lietuvā) tiek izmantotas subsīdijas darba devējiem. Parasti tie ir nodokļu atvieglojumi, piemēram, mazākas darba devēja obligātās sociālās iemaksas. Lai subsīdijas būtu efektīvas, tām jābūt laikā terminētām un vērstām uz ievainojamākajām iedzīvotāju grupām (piem. jauniešiem, ilgtermiņa bezdarbniekiem). Ir ļoti svarīgi, lai atvieglojumus saņem tikai tie uzņēmumi, kas palielina neto nodarbinātību, proti, tiešām izveido jaunu darba vietu, nevis vienkārši aizvieto aizgājušo vai pensionējušos darbinieku. Mūsuprāt, ir vērts apsvērt šādu subsīdiju ieviešanu arī Latvijā. Jāņem vērā, ka visefektīvākās tās ir agrīnā ekonomikas atkopšanās stadijā – proti, pašlaik.

Mainoties darba devēju pieprasījumam, ir nepieciešams izmantot tādus ekonomiskās politikas instrumentus, kas vērsti uz starpnozaru darbaspēka kustību. Turklāt, lai veicinātu konverģenci ar Eiropas valstīm, efektivitāti veicinoša ir kustība uz augstākas produktivitātes sektoriem. Tas nozīmē, ka ir apzināti jāatrod kompromiss starp īstermiņa nodarbinātības veicināšanas pasākumiem (piem., sabiedriskiem darbiem) mazāk produktīvos sektoros un ilgtermiņa mērķi atbalstīt darbinieku un darbu pārvietošanos uz produktīvākām nozarēm.

Fokuss uz strukturālo politiku

Struktūrpolitika ir efektīvākais veids, kā risināt strukturālā bezdarba problēmas.

Pētījuma pilns teksts atrodams Swedbank mājās lapā: http://www.swedbank.lv/docs/materiali.php?nmid=0&naid=5