Jau sen zināms, ka tieši masu mediji ir tie, kas lielākajai daļai sabiedrības formē lielu daļu apkārtējās realitātes. Savukārt realitātes var būt dažādas. Pat par glāzi var runāt kā par pustukšu vai pa pusei pilnu. Līdz ar to tieši mediju varā ir vai nu mobilizēt cilvēkus valsts un personīgo problēmu risināšanā, iedvesmot tos, dot cerības, parādīt, kādā veidā ir iespējams sasniegt vēlamos rezultātus, vai arī, gluži otrādi, – demotivēt, sagraut cerības un radīt tādu psiholoģisko gaisotni, ka mediju patērētāji paši neviļus nonākt pie atziņas, ka labāk būtu šo valsti atstāt nekā mēģināt šeit dzīvot citādāk. Mūsu veiktais pētījums ir uzskatāmi parādījis, kā tas notiek. Respondentiem bija pietiekami iepazīties tikai ar vienu salīdzinoši īsu un ikdienišķu ziņu, lai būtu konstatējamas statistiski nozīmīgas atšķirības viedokļos par to, vai Latvijas ir laba vieta, kur dzīvot, un laba vieta, kur strādāt. Līdz ar to nav grūti uzminēt, kādu iespaidu uz mediju patērētāju viedokļiem un vērtību orientācijām atstāj tā ziņu straume, kas patlaban caur visdažādākajiem informācijas kanāliem sasniedz Latvijas iedzīvotājus.

Tas, ka masu mediju iespaido cilvēku domas, viedokļus un garastāvokli, protams, nav nekas jauns. Taču tas bija pārsteigums, cik lielu neticību Latvijai kā vietai, kur vērts dzīvot un vainas sajūtu par sabiedrībā notiekošo spēj izraisīt negatīvi „iekadrēta” ziņa. Bet ir arī kas saulaināks – pozitīvs „kadrējums” mudina lielākā mērā pašiem uzņemties atbildību un emocionāli justies stiprākiem. Šo faktu zinot, mediju darbiniekiem jāapzinās atbildība par to, ko un kādā veidā atspoguļot. Tā ļoti īsi sakot – tas ir dramatiski, ja žurnālisti to savā darbā neņem vērā. 

Socioloģija ir zinātne. Tamdēļ gribētu teikt lielu paldies Arnim Kaktiņam un Ivaram Austeram, ka, līdz ar šo pētījumu nu būtu zinātniski pierādīts fakts, cik liels iespaids ir medijiem uz cilvēku pašsajūtu un dzīves, valsts uztveri. Un šis fakts arī daļēji pierāda, ka nepastāv 20.gadsimtā radītais termins objektīvā žurnālistika. Viss ir subjektīvs un katrs mediju darbinieks ar savu attieksmi, stereotipiem veido sižetu, komentāru, raidījuma saturu – līdz ar to – medijiem ir visas iespējas palīdzēt sabiedrībai un arī pašiem sev. Kā zināms, kritizēt un atainot konfliktus, avārijas ir ikdienišķi ierasti un reitingoti. Kā atrisināt un iedvesmot? Visi dzer no vienas akas. Ūdens izsīkst.